Valters Benjamins (1995) Eseja „Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā”
Māksla kā cilvēku izpausmes forma pastāv jau ļoti sen, tomēr laika gaitā ir norisinājušās dažādas izmaiņas ar tās pasniegšanas manieri, tehnisko izpildījumu, unikalitāti. Un tas ir pilnīgi saprotami, ņemot vērā cilvēces attīstību un to kādi jauni resursi ir mums apkārt.
Mākslas vienmēr ir bijusi reproducējama – skolēni kopēja savu skolotāju darbus, profesionāļi, lai pavairotu savus darbus, tika pavairoti, lai iegūtu kādu materiālu labumu utt. Ar kokgriezumu tehnikas ienākšanu, māksla pirmo reizi ieguva iespēju tikt mehāniski pavairota. Līdzīgs apvērsums bija rakstīšanā, kad mehāniskās mašīnas ienāca un varēja daudz ātrāk pavairot tekstus. Litogrāfija parādījās kā jauns mākslas reproducēšanas veids, kas atļāva ilustrēt ikdienas dzīves. Tikai dažas desmitgades vēlāk ienāca fotogrāfija, kad vēlamo rezultātu varēja iegūt ar lēcas palīdzību. Kā rezultātā, pie rezultāta varēja nonākt daudz ātrāk un ērtāk. Ap 1900 gadu pavairošanas māksla sasniedza standartu, kad to ir iespējams veikt ar visiem darbiem, un ne tikai – mākslas pavairošana ieguva stabilu vietu starp mākslas procesiem.
Tomēr, pat visperfektāk reproducētajām darbam trūkst viena elementa – tā esamība vietā un laikā, tā unikālā esamība vietā, kuras tas ir tapis. Darbs ir tapis noteiktos apstākļos, noteiktas emocijas, ķīmiskas un fizikas reakcijas ir norisinājušās tā tapšanās laikā, ko nav iespējams atkārtot, kad darbs tiek pavairots. Autors min, ka oriģināla klātbūtne ir kā priekšnoteikums autentiskumam. Kaut arī laiki ir mainījušies un tas, kā viens darbs tiek uztverts arī dzen, tomēr izpratne par to, ka ir jābūt tai autentiskuma sajūtai, tai īpašajai aurai, nav mainījies. Tomēr palielinoties pavairoto darbu skaitam, samazinās tā aura un unikalitāte, kas piemīt darbam.
Atsauces uz auras esamību var tik veidotas ne tikai uz vēsturiskiem objektiem, bet arī uz dabu. Piemēram, lūkojies uz kalniem un ēnām kādas tiek mestas saulei griežoties, mēs tajā arī saskatām auru un konkrētas emocijas, ko tas mums sniedz. Sākotnējiem darbiem aura tiek sasaistīta ar rituāliem- sākumā maģiskiem, pēc tam reliģiskiem. Tomēr ar mehāniskās pavairošanas ienākšanu, tā atkāpjas no rituālu esamības un tiek radīti darbi, lai būtu reproducējami. Piemēram, attīstot filmiņu var izveidot nelimitētu skaita kopijas un neviens neprasa autentisku darbu. Tas izraisa situāciju, ka nevis ir balstīti uz rituāliem, bet nu jau uz politiku.
Pēdējo reizi aura izplūst no fotogrāfijām ar notvertām cilvēku sejas izteiksmēm. Tas rada melanholiju un skaistumu. Ar fotogrāfijas palīdzību bija iespējams izņemt pierādījumus dažādiem noziegumiem. Ar laiku arī avīzēs foto esamība bija obligāta. Ne tikai viens attēls, bet vesela bilžu sērija un secīgums bija svarīgs. Tika pacelti jautājumi vai fotogrāfija vispār ir mākslas izpausmes forma.
Aktieris ir persona, kura spēlē konkrētā lomā, bet tas, kā to uztver skatītājs ir tikai no kameras perspektīvas. Mēs redzam tikai to, ko kamera (operators) vēlas, lai mēs ieraudzītu. Citādāk ir ar skatuves aktieriem, tiem vairāk ir jāidentificējas ar savu tēlu, ar tā auru.
Džons Bergers. Ways of Seeing
Cilvēki vispirms redz un tad ir tikai vārdi. Mazs bērns ar vispirms atpazīst un tikai tad runā. Kā arī, vispirms mēs redzam pasauli, kas mums ir apkārt un tikai tad varam aprakstīt to vārdiem. Tomēr, pat ja aprakstot to lietojam "nepareizus" vārdus, pasaule tā pat nemainās. Bet redzēt mēs varam tikai to uz ko skatāmies un tā ir izvēle. Redzot lietas mēs vienmēr velkam paralēles ar sevi. Sarunas bieži vien tik izmantotas tik, lai saprastu ko es redzu un kā.
Fotogrāfija ir kāds skats, kurš tiek projecēts attēlā. Vispirms ir bijis kāds skats, kuru fotogrāfs ir redzējis no sava subjektīvā skata punkta un tad iemūžinājis. Tā nav tīri mehāniska darbība, jo katrā reizē, kad jāveic kāds foto uzņēmums, pirms klikšķa tiek paņemts fokuss, kurš vispirms tiek izlaist cauri mūsu subjektīvajiem filtriem.
Fotogrāfija ir pierādījums kā viens cilvēks ir redzējis otru personu/objektu. Fotogrāfijā ir iemūžināts konkrētais vēsturiskais mirklis kā X ir redzējis Y attiecīgajā telpā un laikā. Tādēļ fotogrāfijas ir daudz ticamākas nekā literatūra - vārdi. Jo ne vienmēr mēs vārdos spējam ietērpt to, ko redzam, tādējādi vēsturiskie fakti var un tiek sagrozīti.
Kad mēs redzam kādu skatu, mēs iedomājas sevi tur atrodamies. Tāpat ar vēsturiskām bildēm, lai saprastu, iedomājamies sevi tur. Kad mēs tiekam novērsti no šādas personalizēšanās ar pagātni, ieguvuma sev nav. Ieguvums ir valdošajām kārtām, kuras izveido vēsturi, lai attaisnotu savas darbības.
Mākslinieks Hals savos darbos bez maz vai mēģina mūs pavest uz domām, ka spējam spriest par cilvēka personību tik pēc tā, ko redzam zīmējumos. Ņemot vērā personīgo pieredzi, mēs atpazīstam objektus, kuri attēloti zīmējumos un mums nav nepieciešami nekādi papildus paskaidrojumi. Mēs redzam un saprotam. Mūsdienās mēs mākslu redzam pilnīgi citādāk, nekā tā ir redzēta pirms tam.
Kameras atņēma fotogrāfijām momentānuma mirkli, tas iznīcināja uzskatus, ka fotogrāfijas ir mūžīgas. Nav tā, ka kamera radīja domu, ka cilvēks var redzēt visu. Tomēr, sāka apzināties un vērot perspektīvā. It īpaši filmu kamera parādīja, ka nav tāda viena centra. Kameras izgudrošana pavēra jaunu sapratni uz to, kas vispār ir redzams. Gluži pretēji, redzamais nepārtrauktā plūsmā kļuva vēlams.
Kameras izgudrošana mainīja arī to kā cilvēki skatās uz gleznām. Katras gleznas unikalitāte sasaistījās arī ar vietu, kur tā atradās. Vienu gleznu divās vietās neredzēsi. Kad kamera reproducē gleznu, tad tā zaudē savu unikalitāti.
Lai saprastu, kas pietrūkst atdarinātajam darbam ir jāredz oriģināls. Nav tik svarīgi, ko reproducētais darbs saka, bet gan, ka oriģināls ir oriģināls, tas uzreiz pauž unikalitāti, tā retumu.
Ir svarīgi arī kārtīgi izvēlēties tekstus, kas tiek likti klāt pie bildēm vai seko pēc tām. Jo tas var mainīt pilnīgi visu nozīmi attēlam. Ja darbi ir reproducējami tos var izmantot visur, grāmatas, avīzēs, filmās. Reprodukcijas tiek izmantotas gan politiskos nolūkos, gan komerciālos. Tomēr izmanto tās arī citādāk. Citi mājās pie individuālajām plāksnēm sprauž klāt lietas, izgriezumus, bildes, rakstus, kas viņiem patīk vai saistās ar viņa personību. Kas nozīmētu, ka muzeji nemaz nav nepieciešami. Autors neapgalvo, ka senie darbi ir nevērtīgi, tomēr tie tiek skatīti nostalģisku apsvērumu dēļ, tīri tādēļ, ka saglabājušies tik ilgi. Un autors arī neapgalvo, ka māksla ir visiem saprotama spontāni. Modernajā pasaulē reprodukcijas ir radījušas situāciju, ka gleznas kļūs bez vērtības, visiem pieejamas, brīvas. Tās ir kļuvušas regulāras, ierastas. Šī ierastā un visiem zināmā dzīve pārņem kontroli pār to unikalitāti.
Rolāns Barts (2006). Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju
Autors iesāk savu grāmatu ar pamatojumu, kādēļ ir vēlējies izpētīt fotogrāfiju kā tādu. Kas tai ir īpašs un ar, ko tā atšķiras no citām izpausmes formām. Tās tiek iedalītas trīs grupās – empīriskā (amatieri/profesionāļi), retoriskā (ainavas/klusā daba/ portreti/ kailfoto) un estētiskā (reālisms/ mākslas foto). Bet netiek izskaidrota tās būtība. Fotogrāfija reproducē notikumus, mirkļus, miljoniem reižu, kas reālajā dzīvē ir noticis tikai vienreiz. Tā atkārto to, kas eksistenciāli nevar atkārtoties. Fotogrāfija it kā norāda „tas lūk ir šis, tas ir tas”.
Foto ir kā zīme, kura nav ieguvusi tās nozīmi pilnībā. Foto ir neredzams, jo skatās jau uz to, kas tajā attēlots, uz to objektu/subjektu. Fotogrāfijai var būt trīs prakšu objekts. Operator – fotogrāfs, Spectator – tie ir skatītāji, kas aplūko šos foto, eidolon – fotogrāfijas spectrum. Tīri tehnoloģiski fotogrāfija ir ķīmija – gaismas ietekme un fiziska – attēls veidojas ar optisku paņēmienu palīdzību. Autors vēloties izpētīt fotogrāfiju saprot, ka viņa nav bijusi tā kontakta fotogrāfs-saskaņā-ar-fotoaparātu, jo ir bijusi tik tāda pieredze kur aplūko vai tiek uzlūkots.
Kad tu zini, ka tevi fotografē tu apzināti/neapzināti maini savu pozu, tu sāc pozēt. Tādējādi radot tēlu kāds tu vēlētos būt un izskatīties šajos attēlos. Fotogrāfijas pārveido subjektu par objektu un tad rodas jautājums, kam pieder tikko uzņemtā fotogrāfija. Fotogrāfam vai subjektam? Katrreiz objektīva priekšā ir tās bailes par to vai es attēloju pats sevi, vai tas ir tas īstais tēls. Kā arī tiek gūta epizodiska nāves pieredze – redzu sevi no subjekta kļūstam par objektu. Esmu spoks, kurš notverts mirklī-fotogrāfijā. Ar fotogrāfiju esmu pataisīts par nāvi. Es nezinu, ko citi iesāks ar manu attēlu, es nezinu, kā citi reaģēs redzot mani kā objektu, nevis subjektu.
Ir mirkļi, kad autoram ir liela nepatika pret foto, tie izsūc dzīvību. Patīk vairākas fotogrāfijas no viena mākslinieka, bet tomēr nevar apgalvot, ka viens mākslinieks ielīksmo sirdi, bet otrs pilnīgi gremdē. Fotogrāfija ir neskaidra māksla. Tas viss ir par un ap man patīk/ nepatīk.
Autoru sajūsmina daži darbi, tādēļ pēta par to, kas tur īsti ir un kāds tad ir tas pamatojums šim saviļņojumam. Foto ir piedzīvojums un ja tā ir, tad ir prieks skatīties uz to. Tas ļauj atzīt fotogrāfijas esamību. Pašā fotogrāfijā nav nekā dzīva, bet tad tur ir kāds valdzinājums un tu to atdzīvini. Fotogrāfija iegūst piedzīvojumu, kad tajā ir apvienoti kādi divi komponenti, kas ikdienā nav regulāri sastopams, kādi divi pretstati.
Kādas ir svarīgākās minēto autoru idejas? Kāpēc?
Valters Benjamins - Mākslas darbu pavairošana ir vitāli nepieciešama gan radītājam, gan patērētājam. Ne tikai ekonomisku apsvērumu dēļ, bet gan arī, lai iegūtu kādu emocionālo, garīgo baudījumu. Tomēr šajā pavairošanas procesā, nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst par darba auru, jo tā ir tā, kas šo darbu ir padarījusi par to, kas viņš ir.
Džons Bergers - Autors arī runā par mākslas reproduktivitāti un to, kā tas ietekmē mākslas darba nozīmi un unikalitāti. Ja darbs tiek izmantots visur, brīvi pieejams un iespējams to pārveidot vis visādos veidos. Tas savā ziņā zaudē savu unikalitāti, jo sasniedz tā saucamo mainstream stadiju. Autors runā par māksals darbu nozīmi un to vai neaiziet galējības ar to, ka visu ir iespējams pavairot un izplatīt jebkur.
Rolāns Barts - autors netic fotogrāfijas esamībai. Viņš saprot, ka ir dažādi iedalījumi un klasifikācijas, tomēr nesaprot to pamatojumu, to kāpēc kas atrodas zem katra uzņēmtā fotoattēla. Viņš salīdzina fotogrāfija ar nāvi. Tas ir mirklis, kad tu kā subjekts, "nomirsti" un kļūsti par objektu. Par saturu, kurš iemūžināts fotoattēla. Tu kļūsti par mirkli, kas neatgriezīsies.
Kas varētu būt mākslas darba aura? Kur tā ir pazudusi? Vai jūs piekrīta V. Benjaminam?
Tas ir tas īpašais "kaut kas", dvēsele, ko tu redzi šajā darbā. Dažreiz tu jūti, ka darbs izstaro kaut ko, to apvij kāda īpaša maģija. Manuprāt, tā arī ir tā aura. Tu jūti no darba izstarojam to, kāpēc viņš veidots, to nozīmi un vērtību. Nevis vienkāršu ķeksi bez nozīmes, jo vienkārši tā ir smuki un visiem patiks. Tādēļ, es piekrītu V.Benjamina teiktajam. Mēs nepērkam lietas, mēs pērkam stāstu, to kāpēc, to dzīļāko nozīmi, jo ticam, ka tas kaut kādā veidā mums pašiem atnesīs veiksmi/laimi/veselību.
Kāda ir fotogrāfijas loma mūsdienu kultūrā un tās iespējamie attīstības scenāriji?
Fotografēt ir visnotaļ svarīgi, tomēr ar vien vairāk pieaug neīsto fotogrāfiju skaits. Izdomāti stāsti, neesošas situācijas tiek izveidotas attēlos ar dažādu programmu palīdzību. Jā, uzskatu, ka fotogrāfijas pastāvēs ilgi, jo visi vēlas saglabāt atmiņas notvertas kādā bildē. Tomēr ar vien pieug risks neatšķirt patiesību no realitātes.
Kādas ir fotogrāfijas un nāves saiknes?
Mirklis, kurš ir notverts fotogrāfijā ir pagātne. To vairs nav iespējams atgūt atpakaļ. Tu kāds cilvēks esi subjekts, tomēr mirklī, kad tiec nofotografēts un atrodies fotogrāfijā, tu vairs neesi subjekts, tu esi objekts. Tādēļ arī šo procesu var saukt par nāvi. Tas ir mirklis, kad tu kļūsti par tādu kā spoku, atrodoties konkrētajā fotogrāfijā. Tas nav vairs atgriežams atpakaļ. Tu, kas atrodies tur kā objekts, attiecīgajā fotogrāfijā - tas vairs nav atgriežams atpakaļ.
Kurš no autoriem/ēm pauž jūsu pārliecībai vistuvāko viedokli? Izskaidrojiet kāpēc?
Visvairāk mani uzrunāja Valters Benjamins. Savā ziņā es to varēju sasaistīt ar kvalitātes un kvantitātes jautājumu. Jā, ir labi, ka visiem ir pieejama iespēja baudīt mākslu. Pat ja tu nevari atļauties dārgas aviobiļetes un muzeju apmeklējuma kartes, lai aplūkotu oriģinālo darbu, tev vienmēr ir iespēju aplūkot klātienē kādu reprodukciju par mazākām summām. Ar pavairošanu māksla kļūst pieejamāka visiem un tas nav tikai elites vaļasprieks. Tomēr ar visu kopēšanu un veidošanu daudzos eksemplāros, pat ļoti kvalitatīvās reprodukcijās, tomēr noved pie jautājuma - tad kādēļ gan tas ir kaut kas unikāls, kaut kas vienreizējs? Unikāls nozīmē, kaut kas rets, ne tāds, ko var sastapt uz katra stūra. Un gadījumos, kad tas ir sastopams, tad vēl nākas saskarties ar vilšanās sajūtu, ka darbs nav tik lielisks kā cerēts. Tomēr īstā vaina jau nav tajā darba sākotnējā būtībā, patiesībā vaina ir tajā, ka viņš pavairošanas ceļā ir zaudējis savu auru, to odziņu, kādēļ tas darbs ir tik īpašs un apskatīšanas vērts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru