Susan Sontag, Alfredo Cramerotti, Vilem Flusser.

Susan Sontag. On Photaprapy

Sākot ar 1839. gadu viss, ko ir iespējams ir fotografēts. Fotogrāfijas maina to, kā mēs skatāmies uz pasauli un fotogrāfi mums ar fotogrāfijām parāda uz ko ir vērts skatīties. Lieliskākais, ko fotogrāfijas dara ir tas, ka viņas ļauj mums turēt visu pasauli savās galvās, gluži kā albums pilns ar dažādām fotogrāfijām. Kolekcionējot fotogrāfijas mēs kolekcionējam pasauli.

Rakstītais par kādu cilvēku vai notikumu ir interpretācija, bet ar fotogrāfijām tā ir miniatūra no kāda reāla mirkļa. Fotogrāfijas, kuras ar laiku sāk izzust ir ļoti vērtīgas, tādēļ tiek reproducētas.

Ļoti daudzus gadus grāmatas ir bijušas galvenās, kur fotogrāfijas tiek apkopotas. Fotogrāfijas ir trauslas, tās viegli sabojāt, bet grāmatās tās ir kā printēti attēli.

Fotogrāfijas sagādā pierādījumus, ja par kaut ko šaubāmies, tad redzot attēlā, tās sāk izgaist. Fotogrāfijas ir populāras, lai fiksētu noziegumus. Otrs veids kā izmantot fotogrāfijas – tas ir kā pierādījums, ka kaut kas, pat ja sāk izzust un vairs nav sastopams, ir eksistējis.

Ja glezna ir šaura un uzmanīga interpretācija, tad fotogrāfija ir šaurs un uzmanīgs pār redzamības objekts.

Fotogrāfijas, kuras tiek idealizētas, nemazākā mērā nav neagresīvākās kā tās, kurās tikums tiek attēlots neglīts.

Laikmets, kurā fotogrāfija bija bagāto izklaide ir tālu atpakaļ no tā, kas tagad ir, kad visi tiek aicināti visu fotografēt. Nesen tā ir kļuvusi tik pat izplatīta atrakcija kā sekss un dejošana, kas nozīmē, ka lielākā daļa foto nav radīti kā mākslas darbi, bet gan tāpat vien.

Fotogrāfijas ir kļuvušas par vienu galvenajām ierīcēm, kad piedzīvo kaut ko – tas ir jāiemūžina, lai redz citi, ka esmu tur piedalījies. Fotogrāfija nav tikai rezultāts, kas pierāda, ka kaut kas ir pirms laika noticis. Fotografēšana kā tāda jau ir notikums. Fotogrāfija ir process, kurš neiejaucās pašā notikumā, kurš tiek uzņemts. Tas tiek tikai iemūžināts.

Fotografēšana tiek salīdzināta arī ar kaut ko neķītru un perversu, jo tu kā fotogrāfs, ņem to kameru rokā un fotografē citus, ielūkojies viņu dzīvēs un to iemūžini, bet pats tajā visā nepiedalies. 

Alfredo Cramerotti. Aesthetic jouarnalism. How to inform without informing

Estētiskā žurnālistika sākumā var izklausīties pēc drosmīga apgalvojuma, bet tā ir tikai viena metode kā runāt par šāda veida žurnālistiku. Izvērtēšana un uztraukumi nav domāti mākslai, tur tu tikai jūti mirkli un dari. Gluži kā grāmata savieno informāciju un estētisko, tā arī estētiskā žurnālistika apvieno skaistas fotogrāfijas, kuras pauž kaut kādu noteiktu informāciju.

Estētiskā žurnālistika ir pētījums kādā sociālā, kulturālā vai politiskā nozarē, bet kas tiek pasniegts mākslinieciskā veidā. Rezultāts ir ietērpts mākslas kontekstā, ne caur mediju kanāliem. Lai nebūtu jāizmanto ierastās ziņas pasniegšanas metodes, tad māksla izmanto izmeklēšanas metodes, lai atklātu problēmu.

Estētika ir tas process, kurš atver mūsu jūtīgumu, tādējādi mēs to apstrādājam un pārveidojam taustāmā pieredzē.

Estētiskā potenciāls ir balstīts uz diviem apsvērumiem. Pirmkārt, tradicionāli žurnālistika izmanto augsti attīstītas estētikas tradīcijas, kas ieguvušas atzītu objektivitāti. Otrkārt, tas uzstāda jaunus jautājumus liek apšaubīt pastāvošu autoritāro status quo. Mākslinieki nespēj izmantot visas ierastās metodes kā tiek ziņas pārraidītas, tādēļ izmanto citus estētiskuma principus, lai to pašu saturu, kurš vēl jo projām ir ļoti svarīgs, parādītu citā gaismā.

Žurnālistika ir serviss, kuram būtu jādarbojas sabiedrības interesēs, lai informētu pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu un ne, lai ietekmētu sabiedrības izvēles vai iegūtu varu pār to. Žurnālistikas metodes ir galvenie principi, lai lasītu pasauli. Saskarsmē ar žurnālistiku mēs saprotam kā lietas strādā un ietekmē mūs, veido pamatu zināšanām politikā, zinātnē un daudz kur citur.

Sākot ar 19.gadsimtu ziņas, kādas tās pazīstam tagad, izveidojās kā sistēma, kas apstiprina pasauli, kas ir mums apkārt. Estētiskā žurnālistika nenorobežojas no jēdziena pētnieciskā žurnālistika, ņemot vērā, ka objektivitāte nav izmērāma funkcija. Pētnieciskā žurnālistika dodas uz notikuma vietu, iegūst visu nepieciešamo informāciju, apkopoto un publicē to pārējiem.

Parastā žurnālistika vairāk veido apgalvojumus nekā pārbauda hipotēzes. Paši reportieri izlemj, ko viņi vēlas pētīt un kādu argumentu atbalstīt. Viņi selektīvi veic pētījumu un atlasa tikai to informāciju, kas atbalsta viņu viedokli.

Pēdējos divdesmit gados mediju kompānijas ir samazinājušas resursus, kuri ir paredzēti pētnieciskajai žurnālistikai. Viņi piedāvā vairāk multimedialitāti, kas ir gan foto, video un skaņas ieraksti, raksti, lai auditorijai būtu plašāka izvēle. Šobrīd produkti, ko mediji rada ir ļoti fragmentāri un veidoti no daudziem dažādiem avoti, kas nozīmē, ka patiesi īsta un uzticama avota nav. 

Vilem Flusser. Towards a Philosophy of Photography

Šī grāmata ir balstīta uz hipotēzi, ka divi pamata pagrieziena punkti var tikt novēroti cilvēka kultūrā no tā rašanās brīža. Pirmā, apmēram otrā gadu tūkstoša vidū pirms mūsu ēras, var likt zem virsraksta „izgudroja lineāro rakstību” un otrs, ko mēs šobrīd izbaudām ir „izgudro tehnisko attēlu”.

Pats nozīmīgākais attēliem ir tā virsma. Īpašā spēja abstraktēt virsmas ārpus laika un telpas, projektēt tās kosmosā un tad atpakaļ, sauc par iztēli. Fotogrāfijas nav norādošs simbolu komplekss, bet gan neskaidru, netiešu simbolu kopums, kas atvēl vietu iztēlei.

Kad attēli tiek atkodēti, tad ir jāņem vērā maģiskā daba. Fotogrāfijas izšķir pasauli un cilvēkus. Cilvēki eksistē un pasaule tiem nav uzreiz pieejama, tādēļ ar fotogrāfiju palīdzību tā kļūst saprotama. Fotogrāfijām vajadzētu būt kā kartēm, bet tagad tās ir kā ekrāns. Tā vietā, lai attēli pārstāvētu pasauli, tie kļūst par ekrāniem. Cilvēki cenšas tos atkodēt, nevis projicēt tās. Šobrīd tehniskās bildes ir procesā, lai pārveidotu to, ko uzskatām par realitāti. Tās pārveido šo realitāti par globālu fotogrāfijas scenāriju. Tiklīdz cilvēks nav spējīgs atkodēt attēlu, viņi kļūst kā funkcija paša attēlam, kas nozīmē, ka iztēle pārvēršas par halucinācijām.

Kas tas jau ir pagātnē noticis, kad otrajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, kad atsvešināšanās no saviem attēliem sasniedza kritisko punktu. Cilvēki centās atcerēties oriģinālo skatu pirms attēla. Viņi noņēma pikseļus no attēliem un tā vietā izveidoja līnijas, tādējādi izveidojot lineāro rakstību.

Tehniskais attēls ir attēls, kurš ir iegūts izmantojot dažādus aparātus. Aparāti paši kā tādi ir kam ir piemēroti zinātniskie teksti. Tad jau tehnoloģiskais attēls atšķiras no parasta attēla. Ar fotogrāfiju palīdzību ir iespējams iemūžināt subjekta emocijas, bet ar tehniskā attēls neizveido koncepciju. Te veidojas tas globālās fotogrāfijas scenārijs, jo cilvēks neatceras, kas tajā mirklī ir noticies, bet gan pats izveido savu stāstu par konkrēto attēlu un notikumu.