Noslēguma eseja.

Mana noslēguma foto stāsta meklējumi bija gari un nesaprotami. Tad, kad ikdienā nesaskaries ar fotografēšanu un tā nav tev vitāli svarīga darbība, tad atrast, ko fotografēt un kā to vispār veikt, lai izskatītos glīti, ir diezgan sarežģīts process. Viens ir pašam savām acīm redzēt kaut ko, priecāties par to, bet kaut kas pilnīgi cits ir notvert to fotogrāfijā. Jo viens ir redzēt, kas cits ir iemūžināt mirkli, lai kādām citam acu pārim pavērtos tieši tāds pats skats, kā tam, kurš to ir mēģinājis iemūžināt.

Tuvojoties saulainajam laikam, ikkatrs no mums lūkojas pēc savām saulesbrillēm, lai varētu patverties no tiešajiem saules stariem un ejamais ceļš būtu skaidrāk saredzams. Manas saulesbrilles ir vecas un nobružātas. Tas raisīja jautājumu, cik gan daudz tās ir redzējušas un piedzīvojušas. Šķiet, ka tās ir redzējušas vistumšāko manas rokassomiņas stūri, jauna lielveikala izveidi, tramvaju nomaiņas no veca un neērta uz jaunu un patīkamu. Tās ir lūkojušās daudz kam cauri, pirms vēl manas acis ir paspējušas to uztvert. Tādēļ radās arī šāds foto stāsts, kur visi uzņemtie attēli ir caur saulesbrillēm, brillēm, kuras ir piedzīvojušas daudz ko un tām ir savs stāsts stāstāms.

Pilsētas un pilsētvide ir tā vieta, kur strauja attīstība, pārmaiņas ik uz soļa ir novērojamas visbiežāk un visefektīvāk no citām vidēm. Jane Tormey ir autore, kas runāja par pilsētām, urbāno vidi un fotogrāfiju konceptu iekš pilsētas. Katra fotogrāfiju ir uztvert dažādi, tas ir ļoti subjektīvs process. Kā Jane savās teorijās apraksta, no fotogrāfiem sagaida patiesu pasaules iemūžināšanu. Lai iemūžina mirklis kāds tas ir un visiem būtu uzreiz saprotams, ko tad tas īsti nozīmē. Sagaida to caurredzamību no fotogrāfijas. Pirmajā mirklī ir redzama situācija, bet aiz tās ir tā galvenā doma. Ne vienmēr tas acīm redzamais, ir tas patiesais skats. Fotogrāfi ir kultūras veidotāji. To veidotā patiesība ir limitēta. Tā var tik pasniegta ļoti patiesa, gan kā ļoti labs samelots stāsts. Gluži kā fakts, ka tas, ka mēs runājam par fotogrāfijām ir balstīts uz mūsu kultūru, politisko ideoloģiju un valodu, ko lietojam. Tādēļ arī manā foto stāstā šīm brillēm ir simboliska nozīme. Ne vienmēr tas, ko viens redz ir tieši tāpat redzams arī otram cilvēkam. Katram no mums ir citādākas brilles uz acīm jeb katram ir citādāka šī fona informācija (etniskā piederība, politiskā ideoloģija utt.).

Diezgan ļoti mani uzrunāja Džona Bergera darbs Ways of seeing. Autors šajā darbā ļoti labi atklāj to fenomenu, kādēļ bieži vien mēs redzam, bet ir grūti ietērpt vārdos. Pasauli mēs vispirms ieraugām, tikai vēlāk mums rodas spējas un prasmes to visu ielikt teikumos, lai arī citi saprot, par ko tu runā un, ko apraksti. Autors stāsta, ka sarunas mēs bieži vien izmantojam tikai tādēļ, lai saprastu, ko es redzu un kā. Kas nozīmē, ka tās nemaz nav īsti līdz galam nepieciešamas. Pietiekas tikai ar fotogrāfiju un tā var pateikt vairāk nekā simtiem vārdiem. Protams, kā jau iepriekš minēju. Katrs lūkojoties uz attēlu var redzēt kaut ko citu. Tomēr, redzējuma atšķirības starp skatīšanos uz attēlu vai attēla iedomāšanos, kamēr kāds cits tev šo skatu noraksturo, var būt krasas. Ar skatīšanos uz attēlu tu vari tikt labāk uztverts, nekā kad skaidro kādu skatu. Piemēram, ja kādam pasaki, lai viņš uzzīmē māju. Manai mājai ir viens stāvs, tomēr otrs cilvēks uzzīmē lielu villu. Savukārt, ja ir redzams attēls ar māju, tad uzreiz saprotams, ka tā ir māja. Nākamais jautājums, kas ar to ir domāts. Fotogrāfijas ir uzticamāks avots.

Arī Susan Sontag runā par fotogrāfiju uzticamību. Apgalvo, ka fotogrāfija ir kā miniatūra no visas lielās pasaules. Tas ir tas mirklis, kad fotogrāfs pieliek savu aci pie objektīva un iemūžina kādu daļiņu no visas realitātes. Tas, kas ir redzams fotogrāfijas rāmī, tā arī ir tā realitāte. Protams, ja kamera tiktu pagriezta nedaudz pa labi vai nedaudz pa kreisi, tā realitāte iespējams rādītos nedaudz citādāko toņos. Tomēr pastāv fakts, ka tā fiksē kāda mirkļa situāciju.

Katram mums ir savas brilles un savs skatījums uz lietām un parādībām. Bieži vien cilvēki redz tikai to, kas ir viņu briļļu ietvaros un nemaz nepalūkojas plašāk. Tādējādi dzīvo savā mazajā pasaulē, kurā valda kāds konkrēts noskaņojums. Iespējams tas ir cilvēks, kurš redz tikai labo. Viņa brilles vienkārši nerāda atkritumus, bezpajumtniekus uz ielām, kautiņus utt. Cilvēks redz tikai smaidošu pretimnācēju, kādu jaunieti palaižam vecu sievieti apsēžamies pilnā trolejbusā. Ir arī cita veida cilvēki, kuru brilles ir drūmas un to laipns un cilvēcisks žests neietilpst viņu redzes paralēlē. Brilles ir nepieciešamas, tās ietur tevi kādā rāmi, ja tev ir tāds nepieciešams. Tomēr, lai redzētu vairāk, būtu plašāks šis dzīves skatījums. Ir ieteicams kādreiz arī noņemt brilles, lai redzētu to, kas nav bijis tava rāmja iekšpusē, lai redzētu to, ko nav iespējams ielikt grožos. Kā arī, ir savu reizi ieteicams uzvilkt kāda cita cilvēka brilles, lai saprastu, kādēļ viņš lietas uztver tā kā uztver, kāds ir viņa tas dzīves redzējums. Jo iespējams, tā otra cilvēka brilles ir pilnīgi citādākas nekā tavējās, tādēļ arī lūkojoties uz vienu un to pašu saulrietu viens redz iespēju skatīt zvaigžņotu nakti, bet otrs redz kārtējo mirkli bez saules gaismas.